Misshof meteorite, Baldone Parish, Ķekava Municipality, Vidzeme Region, Latviai

Regional Level Types
Misshof meteorite	Meteorite Fall Location
Baldone Parish	Parish
Ķekava Municipality	Municipality
Vidzeme Region	Region
Latvia	Country

Misshof meteorite (in Latvia also known as Baldone and Misa)
Ordinary Chondrite (H5)
Fall, 10 April 1890; 5.8 kg
Location: Meteoritical Bulletin Database (56°41'N, 24°18.5'E)

Without a fireball, but with loud sounds and a final blast, an oriented meteoritical stone with most of its fusion crust arrived in present-day Dobele, Latvia late in the afternoon. Dug out from the ground a day later, the meteorite appears to be a somewhat typical ordinary H5 chondrite with moderately well-equilibrated olivine (Fa19) and lesser pyroxene conspicuous in chondrules, crystals, and small fragments. Diverse chondrules, mostly porphyritic and radial, are partially equilibrated with the matrix, but glass and other dark inclusions are also present in matrix and chondrules. Pyroxene is mostly orthopyroxene but twinned Ca-poor clinopyroxene and even some Ca-rich diallage are present. Accessory and/or minor Fe-Ni metal, troilite, and plagioclase are found as well.

In the 19th Century, 4 ordinary chondrite falls were recovered in Latvia [Lixna (1820), Buschhof (1863), Nerft (1864) and, finally, Misshof (1890). Curiously enough, these four are the only meteorites recovered from Latvia. As the new millennium began approximately half of the original Misshof mass (2.5 kg) was still held at the Riga Technical University (lost after the WW2).

At the moment there are 4 known Misshof (Baldone) meteorite fragments on the territory of Latvia. Two of them with a total weight of 36,8 grams (25,9 + 10,9) are located in LU Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija. The third largest specimen (2,9 grams) is displayed in the exhibit "Latvijas minerāli", LU Dabas māja. The fourth fragment (2,1 grams) located in the Meteorite Museum. All 4 fragments are located in Rīga.

History of the Misshof meteorite (in Latvian)

Baldones jeb Misas (Misshof) meteorīts

1890. gada 10. aprīlī ap plkst. 16.00 Baldones un Misas muižu tuvumā (tagad ciems Stūri) uz lauka pie Stūru mājām nokrita meteorīts. Stūru ciems atrodas 3,5 km uz austrumiem no Misas (bij. Misshof) muižas, kuras vārdā tika nosaukts meteorīts. Pati muiža atrodas 12 km uz dienvidrietumiem no Baldones pilsētas un aptuveni 35 km uz dienvidiem no Rīgas centra). Nokritušajam kosmiskajam ķermenim ir citi neoficiālie nosaukumi – Baldones un Misas meteorīts.

Nelielā iedobē, kuras diametrs ir 1 pēda (aptuveni 30 cm) un dziļums 2,5 pēdas (aptuveni 76 cm), tika atrasts viens, nedaudz bojāts meteorīta paraugs. Paraugs svēra 5630 gramus. Ja fragments būtu pilnībā palicis neskarts, tas varētu būt svēris aptuveni 5,8 kg).

Meteorīts pieder pie parasto hondrītu klases - H5. Hondrītu sastāvs ir gandrīz identisks Saules ķīmiskajam sastāvam, izņemot vieglās gāzes, piemēram, ūdeņradi un hēliju, tāpēc tiek uzskatīts, ka hondrīti veidojušies tieši no Saulei apkārt esošā protoplanētu mākoņa, kondensējoties primārai vielai un noblīvējoties akrēcijas laikā ar temperatūras ietekmi pirms 4,5 miljardiem gadu. H grupas hondrītiem - salīdzinājumā ar citām meteorītu grupām - L un LL ir vislielākais tīrradņa dzelzs saturs (25-30 %) un salīdzinoši neliels dzelzs oksīdu īpatsvars, kas tos padara par vismagnētiskākajiem salīdzinājumā ar citiem akmens meteorītiem. Tiek uzskatīts, ka šīs grupas meteorītu izcelsmes ķermeņi varētu būt asteroīdi 6 Hēbe, Jūnona jeb 3 Juno vai 7 Irīda u.c..

Misshof (Baldone) meteorīts ir ceturtais un pēdējais Latvijā atrastais meteorīts pēc Līksnas (Lixna), kas nokrita 1820. gadā, Biržu (Buschhof) - 1863. gadā un Neretas (Nerft) - 1864. gadā.


Meteorīta krišanas vēsture 19. gadsimtā

Pirmā ziņa par meteorīta krišanu tika publicēta 1890. gada 17. aprīlī Rīgā izdotajā latviešu laikrakstā “Baltijas Wehstnesis” (Baltijas Vēstnesis) Nr. 75, kur bija ziņots:

"Zaļajā ceturtdienā pulksten 16.00 šeit, Baldones apkārtnē, no austrumiem uz rietumiem atskanēja ļoti spēcīgs, pērkonam līdzīgs dārdiens. Šo troksni radīja meteors, kas nokrita Misshof privātīpašuma laukā, nelielās lauku saimniecības Stūri tuvumā. Meteorīts bija iekļuvis dažus metrus dziļi zemē un pēc tam tika izrakts. Bija vēlams, lai tas būtu nodots kādam muzejam."

Vēlāk, 19. aprīlī, šī ziņa tika dublēta vietējā vācu laikraksta ,,Zeitung für Stadt und Land" 76. numurā.

Tiklīdz tika saņemta ziņa, meteorīta krišanas fakts nekavējoties izraisīja interesi vietējās zinātniskajās aprindās:

Tostarp, bija trīs galvenās ieinteresētās personas: Rīgas pilsētas Valsts skolas direktors H. Hellmans (H. Hellmann), ģimnāzijas direktors Stātrasts Šveders (Staatsrath Schweder) un Rīgas Politehniskā institūta ģeoloģijas doktors Dr. Kārlis Bruno Doss.

Neatkarīgi viens no otra, ģimnāzijas direktors S. Šveders un Rīgas Politehniskā institūta ģeoloģijas doktors Kārlis Bruno Doss nekavējoties pūlējās iegūt meteorītu, taču tas bija nesekmīgi. Izrādījās, ka kosmiskais ķermenis kādu laiku palika pazudis ebreju tirgotāju rokās. Pēc kāda laika meteorīts tomēr tika atrasts. Kā vēlāk izrādījās, meteorīta atrašanās vietu izdevās uzzināt Rīgas pilsētas Valsts skolas direktoram Helmanam, kurš nopirka to no ebreja Abrahamsona, kuram piederēja zemes gabals netālu no meteorīta krišanas vietas. Pēc kāda laika Helmans nodeva meteorītu vietējai Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kur jaunais Latvijas dabas dārgums atrada savu pastāvīgo vietu. Ar tālāko meteorīta izpēti (mineraloģiskajiem un ķīmiskajiem pētījumiem) nodarbojās Dr. Kārlis Bruno Doss.


Meteorīta krišanas detaļas

Vēlāk no Misshof muižas īpašnieka Eduarda fon Reiharda (Eduard von Reichard) ģimnāzijas direktors S. Šveders uzzināja par meteorīta krišanas detaļām:

Fon Reihards dzirdēja troksni netālu no muižas, apmēram 5 verstu attālumā no trieciena vietas, līdzīgu troksnim, kas bija dzirdams no Ikšķiles, kur atradās artilērijas nometne un notika šaušanas mācības.

Pēc muižas īpašnieka vārdiem, bija dzirdama skaļa dūkoņa, kas ilga aptuveni 5 sekundes, kam sekoja sprādziens. Gaismas parādība nekur nebija jūtama. Vairāki ciema iedzīvotāji, kas atradās netālu no sprādziena vietas, dzirdēja pēkšņu "pērkonam līdzīgu rūkoņu" un pēc tam izteiktu skaņu, kas bija dzirdama vēl neapstrādāta lauka pusē.

Lai gan kritiens bija redzams un dzirdams, neviens no cilvēkiem nedevās pārbaudīt, kas nokrita laukā. Tikai nākamajā dienā Stūru mājas īpašnieks Jēkabs Stūre (Jacob Stuhre) izņēma debesu akmeni no nelielas iedobes un, kā izrādījās vēlāk, pārdeva meteorītu ebrejam Abrahamsonam.

Pēc aculiecinieku teiktā, meteorīts tika izvilkts no vertikālas bedres aptuveni 300 soļu attālumā no kalpu istabām. Iedobes diametrs bija aptuveni pēda un dziļums - 2,5 pēdas, bet debess ķermeņa izmērs bija aptuveni cilvēka galvas lielumā. Ap trieciena vietu bija izkaisīta augsne kopā ar baltām smiltīm. Šis materiāls bija izkaisīts diezgan tālu, tāpēc vietējie iedzīvotāji domāja, ka meteorīts sadrupis krišanas laikā, taču vēlāk tas tika izrakts vienā gabalā. Kad Misshof muižas īpašnieks Eduards fon Reihards satika vietējos zemniekus, lauks jau bija uzarts un krāteris vairs nebija redzams.

Starp meteorītiem, kas nokrituši un kļuvuši zināmi Baltijas guberņās, šis meteorīts tā krišanas laikā ir septītais zināmais, bet starp visas Krievijas impērijas guberņu meteorītiem - piecdesmitais zināmais (atsaucoties uz Meļņikova 1890. gada sarakstu, kurā tobrīd bija reģistrēti 49 meteorītu krišanas gadījumi).

Meteorīta liktenis pēc 19. gadsimta

Par meteorīta likteni ir zināms salīdzinoši maz. Pētīšanas laikā tas tika sadalīts daudzos fragmentos. Pēc parauga sadalīšanas lielākais fragments (2303 g) un vesela meteorīta ģipša modelis palika Rīgā, un līdz 1939. gadam atlikušo fragmentu kolekcija glabājās Latvijas Dabas muzejā. Taču, pēc dažiem pieejamiem datiem, vācu muzeja darbinieki 1939. gadā aizveda šo kolekciju uz Vāciju, un nav izslēgts, ka kara laikā tā daļēji tika pazaudēta [5].

Zināms, ka lielākā daļa Baldones jeb Misshof meteorīta zināmo fragmentu glabājas dažādos pasaules muzejos, kā arī nedaudzi – privātās kolekcijās.


Zināmo Misshof meteorīta fragmentu atrašanās vietas

256 g – Fielda Dabas vēstures muzejs, Čikāga, ASV

225 g – Sanktpēterburgas Kalnrūpniecības muzejs, Krievija

202 (134 + 68) g – Dabas vēstures muzejs, Londona, Apvienotā Karaliste

82 g – Dabas vēstures muzejs, Vīne, Austrija

79 g – Dabas vēstures muzejs, Prāga, Čehija

37 g – Mineraloģijas muzejs, Hamburga, Vācija

37 g (25,9 + 10,9) – LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija, Rīga, Latvija

(esošie Baldones meteorīta fragmenti ir vienīgie, kas oficiāli visu laiku saglabājušies Latvijā; no sākumā tie glabājās Rīgas Planetārijā)

15,61 g – Arizonas Valsts Universitāte, Tūsona, ASV

2,9 g – Ekspozīcija “Latvijas minerāli”, LU Dabas mājā, Rīga, Latvija (atgriezās Latvijā 2023. gadā)

2,4 g – Ģeoloģijas muzejs, Krakova, Polija

2,1 g – Meteorītu muzejs, Rīga, Latvija (atgriezās Latvijā 2015. gadā)

+ citi nelieli fragmenti ārvalstu privātkolekcijās (kuru fotogrāfijas pieejamas internetā - līdz 10 g).

* Pēc minētā saraksta, kopā ir zināms ap 0,950 kg no 5,630 kg, kas ir gandrīz 17 % no sākotnējās masas.

Citi fragmenti

2,3 kg - Rīgas Politehniskā augstskola (tagad RTU), Rīga, Latvija (pēc 2. pasaules kara pazaudēts).


© Tekstu sastādīja Dmitrijs Vorobjovs. Redakcija un precizējumi: Vija Hodireva, Kārlis Bērziņš, Indra Baltmane.

Other Regions, Features and Areas containing this locality

References